Skip to content

Jauns skats uz PSA

„Vīriešus var nosaukt par laimīgiem: iespēja nomirt ar prostatas vēzi ir daudz augstāka, nekā iespējas nomirt no prostatas vēža” – rakstīja Ričards Ablins (Richard Ablin) žurnālā „New York Times” (1).

Ik gadu 30 miljoni amerikāņu vīriešu veic PV skrīningu, nosakot PSA līmeni: 16% uzstāda diagnozi – prostatas vēzis, bet tikai 3% vīriešu mirst no šīs saslimšanas (1,2).

PSA noteikšana asins serunā – prioritāra, bet ne viennozīmīga metode agrīnas saslimšanas diagnostikā (1).

20 gadus atpakaļ tas brīdis, kad klīniskajā praksē ieviesa prostatas specifiskā antigēna (PSA) testa noteikšanu, bija sākums agrīnai PV diagnostikai, kas  palielināja tā diagnosticēšanu jau agrās vēl kuratorās stadijās. Turklāt, vēljoprojām paliek ddiskutabls jatājums par vēl citiem testiem, ko varētu izmantot agrīnas PV diagnostikā.

Mūsdienās PSA ieņem svarīgu lomu mirstības samazināšanā no PV. Vēl nesen uzskatīja, ka diezgan precīzi var uzstādīt diagnozi PV diagnozi, nosakot PSA līmeni, tomēr mūsdienās ir apstiprināta PSA nepietiekama diagnostiskā vērtībā.

Aizvien vairāk parādās pacienti ar izplatītu vai metastāisku PV formu, kuru diagnostikā un terapijā nepieciešami lieli medicīniskie un ekonomiskie resursi. Tādēļ agras PV diagnostikas programmas izstrāde un ieviešana klīniskajā praksē ir ne tikai svarīgs medicīnas, bet arī liels sociāls un ekonomisks valsts mēroga uzdevums (2).

Pašlaik PV diagnostikai un terapijas izvēlei urologi izmanto Ameriaks (AUA) vai Eiropas (EAU) urologu asociācijas rekomendācijas, pēc kurām PV pirmreizējai diagnostikai rekomendē noteikt prostatspecifiskā antigēna līmeni (PSA), digitāli rektālu izmeklēšanu (DRI), prostatas dziedzera trsnsrektālu ultrasonoskopiju (TRUSS) ar sekojošu biopsiju (3,4).

Aizvien vairāk un vairāk pētījumu rezultāti pierāda PSA testa sensitivitāti un specifitāti, ko aizvien biežāk nosaka uroloģijā pirms citām izmeklēšanas metodēm. Pētījumi nepierāda, ka PSA normas līmenis ir no 0 līdz 4 ng / ml. Ir svarīgi  ne tikai noteikt prostatas vēža skrīninga programmā noteiktos izmeklējumus, bet arī pareizi tos interpretēt, jo īpaši PSA līmeni, ko ietekmē daudzi faktori, piemēram, vecums, lietotie medikamenti, iekaisums u.c., jo riska faktori palielina pacienta varbūtību saslimt ar prostatas vēzi (4)

Jauns skats uz PSA.

Pagājušā gadsimta 80 gadu beigās palielinātu PSA līmeni tieši saistīja ar PV – pieņēma, ka pacients jau slimo ar PV. 1990 gadu beigās situācija izmainījās. Augstu PSA līmeni vairs tik bieži nenovēroja (1. tabula), jo vienai daļai PV pacientu, PSA līmenis bija 4 ng/ml robežās – neiespējami veikt diferenciāldiagnostiku starp LPH un PV, pamatojoties tikai uz PSA. Šo domu attēloja Thomas Stamey vienā no saviem darbiem, kurā uzsver to, ka PSA ēra ir beigusies un urologiem vajag izmainīt savu attieksmi pret šo testu (Stamey, 2004) (3,6).

Šis apgalvojums izsauca diezgan lielu rezonansi starp urologiem, kam sekoja nozīmīgs publikāciju skaits, noliedzot Stamey et al. izteikumu (7).

  1. Korelācija starp PSA līmeni un intraoperāciju atradni, veicot RPE: korelācijas izmaiņas laika gaitā (3).
24.08.1983 – 1.12.1988 P 1.01.1999 – 1.07.2003 P
RPE skaits 152 185
Kapsulas invāzija (cm) 0,659 P<0,0005 0,148 p<0,045
PV tilpums (cm3) 0,539 P<0,0005 0,033 p<0,653
Pozitīvi limfmezgli 0,493 p<0,0005 nav
% skartie sēklas pūslīši 0,437 p<0,0005 0,059 p<0,428
%PV pēc Gleasona 4/5 0,274 p<0,001 0,031 p<0,678
Prostatas svars (g) 0,238 p<0,003 0,246 p<0,001
Klīniskā stadija 0,151 p<0,063 -0,001 p<0,987
Vecums 0,042 p<0,609 0,085 p<0,247

Stamey et al.J.Urol; 172: 1297, 2004

PSA testu plaši izmanto klīniskajā praksē, bet pat pēc daudziem gadiem, joprojām paliek neskaidrs, kā laika gaitā ir izmainījusies prognostiskā nozīme.

PSA nevar izmantot PV stadijas noteikšanā, tā līmenis pacientiem ar klīniski nozīmīgu un nenozīmīgu vēzi ir aptuveni vienāds (4).

Catalona et al.un citos darbos var lasīt:

  • nepastāv normāls vai anormāls PSA līmenis uz kura balstoties var izslēgt vai apstiprināt diagnozi – PV, jo arī pie zema PSA līmeņa diagnosticē latentu PV;
  • vēl nav noteikts PSA līmenis, uz kura balstoties varētu diagnosticēt nepalpējamu, bet klīniski nozīmīgu PV;
  • PSA nav ideāls marķieris PV skrīningam, bet labāks vēl nav atrasts (Catalona et al. 2009).
  • Pētījumi nepierāda, ka PSA normas līmenis ir no 0 līdz 4 ng / ml;
  • Diagnozi – prostatas vēzis var uzstādīt tikai pēc prostatas dziedzera biopsijas rezultātiem (Carol et al. 2009);
  • Šobrīd PSA, tomēr, ir labs marķieris vēža attīstības riska prognozēšanā;
  • PSA ēra vēl nav biegusies (Catalona WJ, Loeb S. 2005) (1,4).

Mūsdienās PSA ieņem svarīgu lomu mirstības samazināšanā no PV. Šajā jautājumā nav vienota viedokļa. Tā, piemēram, ir iegūti pretrunīgi rezultāti no diviem prospektīviem randomizētiem pētījumiem ERSPC (Eiropa) un PLCO (ASV) (4)(1 zīmējums).

PLCO pētījuma rezultāti runā par to, ka PV skrīnings nekādā mērā neietekmē mirstību. Bet šī izmeklējuma kontroles grupā daudzi pacienti kaut vienu reizi bija pārbaudījuši PSA, tādēļ ASV gandrīz visi vecākā gadagājuma vīrieši zina savu PSA līmeni. Diezgan precīzs, attiecībā uz dizainu ir atzīts ERSPC pētījums. Vīrieši, kas iekļuva kontroles grupā, iepriekš netika pakļauti PSA skrīningam. ERSPC rezultāti, atšķirībā no PLCO, uzrādīja, ka skrīnings tiešām samazina mirstību no PV. Ļoti svarīgi atcerēties, ka kopš tā laika, kad Eiropā sāka izmantot PSA analīzi, mirstība no PV samazinājās (2,3,4,5).

psa 1 psa 2

Pēc skrīninga rezultātiem nevēro riska samazināšanos.

Riska samazināšanās par 20 %.

1.zīmējums. PLCO pret ERSPC (3).

Šie pētījumi parādīja, ka eksistē klīniski nenozīmīga vēža hiperdiagnostikas risks, bet tā hiperterapijas rezultātā attīstās sarežģijumi, kam turpmāk nepieciešams liels materiālo līdzekļu patēriņš un pastiprināta uzmanība.

Šo iemeslu dēļ, dažās valstīs jau ir atteikušies izmantot diagnostisko PSA testu bez citiem pieejamajiem marķieriem. Tāpat, sakarā ar šī testa salīdzinoši zemo specifitāti un jutību, ir sarežģīti izlemt par prostatas biopsijas nepieciešamību, īpaši atkārtotas biopsijas gadījumos, kad PSA līmenis ir „pelēkajā zonā” (4-10 ng/ml).

Tomēr, nepielietojot nepieciešamo terapiju, var palielināties agresīvu audzēju un arī mirstības palielināšanās gadījumu skaits no PV. Tādā veidā aktuāls paliek jautājums par jaunu PV marķieru meklēšanu un pamatojoties uz tiem, jaunu agras diagnostikas test-sistēmu izveidošanu un ražošanu.

Tiek īstenota ideja šīs slimības jaunu marķieru meklēšanā, tādu kā p2PSA, genotipa Cyp3A4, Ki-67 LI, Bcl-2, p53, syndecan-1, CD10, cirkulējošās audzēja šūnas (CTCs) citokeratīns, CK8, CK18, CK19, cilvēka epiteliālais antigēns, adhēzijas molekulas pie epiteliālām šūnām (EpCAM), PSMA, PSA/RTPCR, PSCA, PCA3, EPCA, AMACR (2,7,8).

Turklāt turpinās vesela rinda citu prospektīvu randomizētu multicentrisku pētījumu (piemēram PROTECT – Prostate Testing for Cancer and Treatment; PRIAS – Prostate Cancer Research International: Active Surveillance study; PIVOT – Prostate Cancer Intervention versus Observation Trial), kuru rezultātā iegūs plašāku informāciju par PV skrīningu un terapiju (4).

PSA robežlīmenis – domas dalās.

Pēdējos gados plaši tiek apspriests PSA augstākās robežas normatīvi. Kā zināms, šobrīd visur augstākā robeža ir 4 ng/ml.

Ir svarīgi  noteikt ne tikai prostatas vēža skrīninga programmā iekļautos izmeklējumus, bet arī pareizi tos interpretēt, jo īpaši PSA līmeni, ko ietekmē daudzi faktori. Papildus sarežģījumus rada izmantojamo test-sistēmu un kalibratoru atšķirības, dažkārt – izmantojamo antivielu nepietiekama specifitāte, tāpat arī nianses, kas saistītas ar izmeklējamā materiāla paņemšanu un tā uzglabāšanu (4,5).

Amerikas vēža savienība (American Cancer Society) rekomendē ikgadējo skrīningu veikt vīriešiem no 50 gadu vecuma, kam paredzamā dzīvildze ir vismaz 10 gadi. Skrīningu vajadzētu uzsākt Afroamerikāņu vīriešiem 45 gadu vecumā un, iespējams, no 40 gadiem vīriešiem, kuriem ģimenes anamnēzē diagnosticēts prostatas vēzis vairākiem pirmās pakāpes radiniekiem (4,5) Slimību Kontroles un Profilakses Centri (The Centers for Disease Control and Prevention) rekomendē ar pacientiem izrunāt visus jautājumus ar savu ārstējošo ārstu un pieņemt personīgi lēmumu par skrīninga veikšanu (4,5,6).

PV risks variē atkarībā no PSA līmeņa, sakarā ar ko rodas jautājums, kuru PSA līmeni uzskatīt par robežlīmeni. Tas ir tādu, kuru sasniedzot pacientam rekomendētu veikt prostatas biopsiju. Ņemot vērā faktu, ka 97% veselo vīriešu, kas vecāki par 40 gadiem PSA līmenis ir <4,0 ng/ml. Šī koncentrācija vēl 20 gadsimta 90 gadu sākumā tika pieņemta kā robežnorma.

Palielinoties vecumam PSA līmenis asinīs pieaug, kas var būt saistīts ar lielāku LPH un prostatīta saslimšanas skaitu vecākas grupas vīriešiem. Dažādām vecuma grupām piedāvā izmantot savu PSA koncentrācijas robežlīmeni (40-49 gadi – 2,5 ng/ml, 50-59 gadi – 3,5 ng/ml, 60-69 gadi – 4,5 ng/ml, 70-79 gadi – 6,5 ng/ml), kuru tomēr visur neizmanto, sakarā ar nepietiekamu metodes jutību tieši vecāko grupu vīriešiem, kas vecāki par 60 gadiem. (4)

No pētījumu statistikas viedokļa, kas iegūti pēdējos gados, šo robežu vajadzētu samazināt. Ja pacientam ir <60 gadiem, tad robežlīmenim vajadzētu būt 1,5 ng/ml, ja >60 gadiem – 2,0 ng/ml (P.Djavan). Izmantojot šos rādītājus, varētu gaidīt PV hiperdiagnostiku, bet šādi tie labāk atspoguļotu  metodes specifitāti un jutīgumu, viltuspozitīvās un viltusnegatīvās atbildes (4).

Turklāt, vadoties tikai pēc PSA, var palielināties nevajadzīgu biopsiju skaits. James Eastham pētījums, kurš publicēts 2003. gadā, parāda: ja atkārtoti veic PSA analīzi neilgi pēc pirmās analīzes, tad PSA līmenis 40% gadījumos būs normālā līmenī. Vajadzētu veikt atkārtoti PSA analīzi, kā minimums, 1 reizi (3).

Pēc Thomson un Stamey pētījumu iegūtajiem rezultātiem, arī var spriest par PSA normas samazināšanu līdz 2,5 ng/ml, kura mērķis ir agrīno un ārstējamo vēžas stadiju savlaicīga diagnostika (Tabula Nr 2., Tabula Nr.3)

Tabula Nr 2. PV risks pie zema PSA.

PSA līmenis Pacientu skaits (n=2950) Diagnosticēts prostatas vēzis prostatas biopsijā (n=449) Gleasona ballu summa ≥7 (n=67) Jutība Specifitāte
≤0,5 ng/ml 486 32 (6,6%) 4/32 (12,5%) 1,0 0,0
0,6-1,0 ng/ml 791 80 (10,1%) 8/80 (10%) 0,93 0,02
1,1-2,0 ng/ml 998 170 (17%) 20/170 (11,8%) 0,75 0,33
2,1-3,0 ng.ml 482 115 (23,9%) 22/115 (19,1%) 0,37 0,73
3,1-4,0 ng/ml ⃰ 193 52 (26,9%) 13/52 (25%) 0,12 0.92
4,1-10,0 (25 – 47,0%) Piezīme:

1)    šajā intervālā prostatas vēža sastopamības biežums nemainās.

2)    Ja PSA <10,0ng/ml, tad PSA korelē ar prostatas tilpumu nevis ar prostatas vēža sastopamību.

3)    Ja >4 ng/ml + izmaiņas DRI – pieaug prognostiskā vērtība.

>10,0 (58,2%)

Thompson, NEJM 2004

Stamey TA, J Urol. 2002 Jan;167(1):103-11

(2006.g. Zalcburgas 5. Vispasaules “Novecojošo vīriešu” kongresa (World Congress on the Aging Male) dati.)

 *2,5-4 ng/ml – 22-27% (15% vīriešu vecākiem par 40 gadiem, diagnosticē PV 6 punktu biopsijā)

Šie rezultāti it kā uz pirmo skatu izvirza jaunu problēmu, lai lemtu par PSA līmeņa robežnormas samazināšanu un klīniski nenozīmīga PV diagnostikas uzlabošanu, kaut arī tas diezin vai ir bīstams dzīvībai.

Neskatoties uz šo pētījumu rezultātiem un to secinājumiem, liela daļa speciālistu par PSA robežlīmeni izmanto 2,5 ng/ml.

Vēl viens PSA „plus” ir riska prognozēšana. PV saslimšanas varbūtības risks nākotnē korelē ar sākotnējo PSA līmeni, kāds bijis 40 gadu vecumā. Rekomendē prostatas vēža skrīningu izvērtēt katram pacientam individuāli, par iespējamo risku, ieguvumiem, testa rezultāta nozīmi. Ja vīrietim 40 gados PSA līmenis ir zems (līdz 0,24 ng/ml), tad arī vēža attīstības risks būs zems un sastādīs 1%. Turpmāk šādam vīrietim nepieciešams veikt PSA analīzi 1 reizi 2-3 gados pēc 50 gadu vecuma. Bet, ja PSA līmenis būs robežās no 0,24 līdz 0,35 ng/ml, tad PV attīstības risks pieaug par 2-4 reizēm. Turklāt PSA rādītāji vairāk kā 0,6 ng/ml liecina par augstu PV attīstības risku un turpmāk pacientam nepieciešams veikt PSA skrīningu katru gadu. Tādā veidā šīs mazās PSA līmeņa izmaiņas ir spējīgas paredzēt prostatas saslimšanas un malignitātes attīstības risku nākotnē. AUA noliedz skrīningu vīriešiem, kuriem paredzamā dzīvildze ir mazāka par 10 gadiem (3,4,5).

Ja PSA noteiktu agrāk, nevis 50-60 gados, bet jau 40, tad PV varētu attālināt par 15-20 gadiem. PSA noteikšana ilgtermiņā prognozē PV saslimšanas risku 25 gadus pirms diagnozes, ja to nosaka vecumā no 44-50 gadiem (4).

Pašlaik nav nozīmes šim apzīmējumam „PSA norma”, kas izslēdz PV (arī zemu diferencētu). Diagnozi – prostatas vēzis var uzstādīt tikai pēc prostatas dziedzera biopsijas rezultātiem (Carol et al. 2009) (4.)

Samazinot PSA robežvērtību, nebūs atrisināts jautājums par PV skrīningu, tā kā samazinātu PSA līmeni, piemēram, līdz 2,5 ng/ml, uzrādīs aptuveni 45% no visiem vīriešiem, kas neizbēgami palielinās biopsiju skaitu. Loģiski, ka tas nav pieņemams ne tikai no finansiālās puses, bet arī no klīniski nozīmīga PV diagnostikas viedokļa un iespējamiem sarežģijumiem pēc biopsijas (3).

Interesanti izsakās Stamey: Ja PSA slieksni PV skrīningam nolaist no 4 uz 2,5 ng/ml, tad, piem., ASV 3 miljonu vīriešu vietā, vecumā pēc 40 gadiem, būtu jāskrīnē 6 miljoni, un tas praktiski nav iespējams. Līdz ar to jāpaliek pie 4 ng/ml, jākoriģē to attiecībā pret vecumu, un jāseko PSA izmaiņām laika gaitā (Stamey TA,J. Urol.2002).

 Citi PV marķieri – atklāti un zināmi, un daļa vēl eksperimentāli.

Uz šo brīdi ir atklāts ievērojams PV marķieru skaits, kurus var iedalīt pēc nozīmes, pēc pakāpes:

  • marķieri, ko izmanto PV diagnostikā;
  • marķieri, kas nosaka PV malignitātes potenciālu.

Šis sadalījums ir nosacīts, tā kā ir vesela rinda marķieru (PSA, PSAP u.c.), ko izmanto ne tikai priekšdziedzera dažādu malignitātes procesu diferenciāldiagnostikā, bet tiem ir arī prognostiskā vērtība.

Šobrīd pieejamie PV marķieri:

  • PSA pieauguma ātrums ir līdz 0,75 ng/ml viena gada laikā. Šis rādītājs atspoguļo bioloģisko audzēja agresivitāti, arī tad, ja lokalizēta PV kPSA pieauguma ātrums ir >2 ng/ml/gadā pirms diagnozes uzstādīšanas – PV mirstības riska faktors (4,10-12).
  • PSA dubultošanās laiks – izmanto, lai prognozētu PV recidīva gaitu pēc potenciāli radikālas terapijas.
  • PSA blīvums – PSA blīvuma noteikšana ir mērķtiecīga, lai izlemtu jautājumu par atkārtotu prostatas dziedzera biopsijas (13,14).
  • Brīvais PSA jānosaka ne vēlāk kā 8 stundas pēc asins analīžu paņemšanas, tā kā brīvais PSA ir ļoti nestabīls. Izmanto, lai lemtu jautājumu par otrreizēju prostatas dziedzera biopsiju (15,16).
  • Saistītais PSA – Pēc Brawer et al. datiem sPSA ir daudz augstāka specifitāte PV diagnostikā, nekā kopējam vai brīvajam PSA. Mūsdienās sPSA noteikšana klīniskā praksē plaši netiek izmeklēta (17).
  • Pre-PSA – daļa no brīvā PSA – pēc dažu autoru datiem, var izmantot diferenciālai diagnostikai starp LPH un PV, tāpat, lai identificētu diezgan agresīvas adenokarcinomas formas. Pre-PSA ievērojami pieaug PV gadījumā pie ballu summas pēc Gleasona >7. -2prePSA – tā ir jauna prostatspecifiskā antigēna izoforma PV diagnostikai. Tas ir marķieris, kurš ieguvis klīnisko vērtējumu dažādās valstīs un klīnikās. Saskaņā ar iegūtajiem provizoriskajiem datiem, tas spēlē svarīgu lomu ne tikai aktīvas novērošanas laikā, bet arī PV malignitātes pakāpes noikšanā (7).

Citi pētītie un eksperimentālie marķieri ir:

  • citokeratīni, ko nosaka bazālajā epitēlijā
  • Alfa – metilacil – Ko – racemāzi (AMACR) – jutīgums līdz 60%, bet specifitāte 96,6%
  • Audzēja neiroendokrīno diferenciāciju nosaka ar hromografīna A, sinaptofizīna, serotonīna un citu specifisko marķieru ekspresijas palīdzību.
  • prostatiskā skābā fosfatāze (PSAP) – raksturīgs normāla prostatas dziedzera un prostatas audzēja epitēlijam
  • prostatspecifiskais membranozais antigēns (PSMA)
  • androgēni un estrogēni
  • Her2/neu
  • p53 – lokalizējas šūnas kodolā, kas ir audzēja augšanas supresors
  • Bcl (Bcl-2 un Bax) saimes olbaltumviela spēlē galveno lomu apoptozes regulēšanas procesā.
  • Olbaltumvielas p21 un p27 arī ir audzēja supresori un inhibē visus ciklīnatkarīgās kināzes tipus (cyclin dependent kinase – CDK), bremzē kārtējo šūnas cikla dalīšanās fāzes uzsākšanu.
  • E-kadherīna ekspresijas samazināšanos vēro PV gadījumā un kā norāda literatūrā, korelē ar izdzīvotību jeb dzīvildzi, klīnisko un morfoloģisko saslimšanas stadiju
  • Augšanas faktori ir peptīdi-mitogēni, kuri iekļūstot šūnas kodolā spēj stimulēt vai inhibēt šūnas dalīšanos un diferenciāciju
  • Epidermālās augšanas faktora receprors (EGFR) – transmembrānais glikoproteīns ar tirozīnkināzes aktivitāti. EGFR (vai HER1) pieder pie EGF receptoru saimes, pie kā pieder arī: erbB2/HER2-neu; erbB3/HER3 un erbB4/HER4.
  • Viens no galvenajiem augšanas faktoriem priekšdziedzerī, kas atbild par DNS sintēzes fāzi, ir insulīnlīdzīgais augšanas faktors (IGF).
  • Asinsvadu endotēlija augšanas faktors (VEGF) – multifunkcionāls citokīns, kas izsauc endoteliālo šūnu proliferāciju un migrāciju tajā skaitā arī PV gadījumā.
  • imPSA – intramakrofagālais PSA – nosaka asins makrofāgos agrīna metastātiska PV diagnostikā. Ja šāds PSA līmenis ir paaugstināts, tas var liecināt par iespējamām metastāzēm. Attīstoties metastāzēm, makrofāgi ceļo uz prostatas šūnām un fagocitē svešo materiālu. PV diagnostikā imPSA no kPSA ir neatkarīgs rādītājs (8,18).

Eksistē PV marķieri, kurus nosaka pēc urīna analīzēm – PSA-3, DDA-3, DNS, RNS un proteīnu marķieri u.c. Metodes trūkums šajā gadījumā ir fakts, ka pirms tam vajadzīgs veikt prostatas masāžu, tāpat arī neskaidras augšējās normas robežas. Precīza PSA-3 robežnorma līdz pat šodienai nav noteikta. Nosaka, lai lemtu par otrreizējas biopsijas veikšanas nepieciešamību, bet tas neattiecas uz pirmreizēju biopsiju.

Prostatas vēža terapijas izvēle.

Ir izstrādāta standartizēta pieeja prostatas vēža ārstēšanai atkarībā no slimības stadijas. Tomēr ārstēšanas metodes izvēle katram pacientam individuāli ir atkarīga arī no ārstējošā ārsta pieredzes, tālākās novērošanas, dažādu ārstēšanas metožu rezultātu analīzes. Arī pacientam ir jāpiedalās jautājuma izlemšanā par ārstēšanas metodes izvēli (19).

Galvenais uzdevums mūsdienās ir precīzi noteikt prostatas vēža stadiju TNMG klasifikācijā un pareizi noteikt lokāla prostatas vēža progresa risku, prostatas vēzi dalot trīs vēža progresa riska grupās – augsta riska, vidēji augsta un zema riska grupās, no kā turpmāk ir atkarīga pielietotā terapija: aktīva novērošana (aktīva vai pasīva), radikāla terapija, androgēnu deprivējošā terapija (LHRH agonisti un antiandrogēni) vai kombinācijā ar radioterapiju, staru terapija, ķīmijterapija un dažādu terapiju kombinācija.

Lai veiktu šo uzdevumu, ne tikai labi jāpārzina prostatas vēža diagnostika un ārstēšana, ne tikai jāizvēlas piemērotas un nepieciešamas izmeklēšanas metodes, bet vajadzīga arī laba sadarbība ar diagnostikā iesaistītajiem speciālistiem – radiologu-diagnostu un patologu. Precīzas vēža stadijas un prognozes noteikšanas nozīme ir paredzēt slimības norisi un izvēlēties optimālo novērošanas vai terapijas shēmu (20).

Secinājumi.

Šodien ir zināmas vairāk kā 90 dažādu gēnu un  to produktu, kas potenciāli ir iesaistīti PV attīstības procesā, kuru tā vai savādāk var uzskatīt par šīs saslimšanas marķieriem. Izmaiņas prostatas audos malignizācijas procesā ietekmē visas galvenās šūnu funkcijas dažādos to struktūru līmeņos un procesos, tādos kā citomorfoloģiskās izmaiņas, izmaiņas gēnu un to produktu ekspresijas līmenī, epiģenētiskās izmaiņas u.c.

Pēdējo gadu laikā ir atklāts ievērojams receptoru, fermentu, struktūru olbaltumvielu skaits, ko pilntiesīgi var uzskatīt par PV marķieriem. Vieniem ir pierādīta svarīga loma audzēja patoģenēzē, citiem – augsta organospecifitāte. Daudzās mūsdienu publikācijās ir parādīta dažādo marķieru diagnostiskā un prognostiskā efektivite. Tomēr vēl joprojām neviens no tiem netiek izmantots klīniskajā praksē.

Augstāks prostatas vēža risks ir vīriešiem, kuriem 40 gados vidējais PSA līmenis ir robežās no 0,6-0,7 ng / ml un turpmāk skrīninga intervālu būtu janosaka pamatojoties uz šo bāzes PSA līmeni un citiem riska faktoriem (28,).

Pašlaik neliela daļa vīriešu 40 gados veic PSA analīzi un daudzi speciālisti nerekomendē veikt šo analīzi ātrāk par 50 gadiem, tomēr sākotnējais PSA līmenis gados jaunākam vīrietim ir svarīgāks PV prediktors, nekā rase un ģimenes anamnēze.

Vēl nav noteikts PSA līmenis, lai varētu diagnosticēt nepalpējamu, bet klīniski nozīmīgu PV. Diagnozi – prostatas vēzis var uzstādīt tikai pēc prostatas dziedzera biopsijas rezultātiem (Carol et al. 2009).

Saprotams, ka vajag, lai PV marķieru būtu vairāk un, lai tie sniegtu vairāk informācijas un nepietiek ar vienu marķieri, bet jāveido veselu marķieru kompleksu.

Jāturpina pētījumi, lai atklātu jaunus PV marķierus, lai optimizētu PV diagnostiku un uzsāktu drīzu jauno marķieru ieviešanu klīniskajā praksē ar mērķi agrīni atklāt agresīvās PV formas un pielietot attiecīgu, katram pacientam individuāli nozīmētu piemērotu terapiju.

Published inUncategorized

Be First to Comment

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *