Skip to content

Izaicinājums, kuram nevaru pretoties – turpinu mācīties uretras striktūras ķirurģiskās terapijas metodes Indonēzijā.

Uretras striktūras (urīnizvadkanāla sašaurinājuma)  ķirurģiska terapija ir šobrīd mans lielākais izaicinājums un vilinājums turpināt attīstīt labākas un labākas šīs saslimšanas ķirurģiskās metodes, tādēļ jau atkal devos uz Saiful Anwar General Hospital Indonēziju Malangā no 09.12.2019-20.12.2019 ne tikai pie ļoti laba uretroplastikas speciālista, bet nu jau arī pie mana un manas ģimenes drauga Paksi Satyagraha. Jau 2018 gadā biju indonēzijā, lai turpinātu apgūt visus sīkumiņus, mazās lietiņas un skaidru/precīzu tehniku, kā pareizi ārstēt pacientus ar uretras striktūras saslimšanu, saprotot, ka nekad nevajag pat nerdrīkst aptāties, bet turpināt kāpt tik augstu, lai varētu sasniegt pēc iespējas augstāku visumu, pateikt, ka esmu speciālists, kas ir spējīgs mācīt arī citus, ne tikai pati mācīties. Esmu ļoti priecīga, saviļņota un laimīga, ka mūsu ceļi satikās. Arī uroloģijas nodaļas vadītājs Besut Daryanto mani uzņēma ļoti sirsnīgi un atcerējās mani no pagājušā gada.

Paksi Satyagraha apmāca vismaz desmit rezidentus, viņš ir stingrs, prasīgs un patiesi atbildīgs par jebkura rezidenta darbību. Ik vienu rezidentu par kura darbību viņš nes atbildību, vienmēr pārbauda ne tikai teorētiski, bet arī praktiski līdz akceptēs viņa paša darbošanos operācijā. Šāda apmācība ir fantastiska, kas ļoti atšķiras no mūsējās, visādā ziņā manējās apmācības rezidentūras laikā, kad tiku apmācīta būt laba asistente, kur nevienu neinteresēja, ka rezidenti jāmāca, bet nevis jāizrīko! Bija viens atgadījums, kad uzticēja operāciju trešā gada rezidentam, bet viņš, protams bija tik satraucies, ka visu darījo ļoti lēnām, rūpīgi un uzmanīgi, kas pilnīgi saprotams,  un tajā mirklī, kad Paksi saprata, ka tas nekad nebeisies, viņš teica: „Pat mana vecmāmiņa to izdarītu ātrāk!” Tas nebija nekas slikts vai aizvainojošs, jo kā viņš izskaidroja – viņam nepietiek vēl zināšanu šīs operācijas veikšanai, jo viss kas ir vajadzīgs precīzi zināk ikkatru soli, ko veiksi operācijas laikā, kurš, protams var mainīties jebkurā mirklī, bet visa gudrība ir galvā, kas dod signālu rokām un vada tās tik, cik vien iespējams labi, tik cik liela šī gudrība ir. Kā viņš saka, ikkatra operācija ir uztraukumu pilna, bet jāprot ir apkopot domas, vēlreiz un vēlreiz izanalizēt savu iespējamo darbību operācijas laikā, paredzēt iespējamās komplikācijas un veidu kā ar tām tikt galā. Manā rezidentūras laikā ir dzirdēts teiciens – pat pērtiķi var iemācīt operēt un tam nav vajadzīga liela gudrība, tieši tāpat kā dzirdēts – turi muti un turi āķus! Pilnīgi absurdi un nepieņemami, jo, ja ir jautājumi operācijas laikā, tie ir jājautā un operējošam ārstam ir jāprot izskaidrot, jo ja tā nav, tad tas tiešām ir apmācīts pērtiķis, bez gudrības galvā.  Patiesi liels PALDIES, un tiešām lieliem burtiem Paksi, kurš rezidentūras apmācības procesu pasniedz daudz savādāk un māca ar domu, ka katram manam rezidentam ir jābūt gudrākam par mani, viņš to pasniedz pilnīgi no citas puses un tieši tā es gribu strādāt! Tas ir labākais skolotājs, ko jel kad esmu sastapusi rezidentūras laikā!

Man tika dota iespēja uzstāties rīta sēdē ar prezentāciju par Latvijas rezidentūras apmācības procesu, kā arī noprezentēt savus smagākos uretras striktūras pacientus, saņemot rekomendācijas kā turpmāk rīkoties, kā izmeklēt un pieņemt lēmumu par turpmāko terapiju, piebilstot, lai nekādā gadījumā nekautrējos rakstīt, lai apspriestu smagākus pacientu gadījumus vai kā rīkoties uretroplastikas neveiksmīgu operāciju rezultātu gadījumā, jo „Labs ķirurgs neseko modei un zina kā operē; Labāks ķirurgs zina, kad operēt; Vislabākais ķirurgs zina, kad nevajag operēt!”

Šajā īsajā laikā viņš uzņēma arī urologu no Filipīnām Luis Balajadia, kur arī šīs saslimšanas tiek atstātas novārtā, domājot, ka uretras striktūtu nevar izārstēt tik un tā, bet ziniet – var gan, kaut pilnīgi skaidrs, ka ne visos gadījumos to var izdarīt un ne visos gadījumos ir sagaidāms pozitīvs rezultāts.

Šajā laikā iepazinos daudziem rezidentiem, kuri tiešām apbrīno Paksi kā skolotāju, ļoti respektē un seko tam ik soli. Cenšas visu darīt pēc iespējas labāk. Katru rītu darbs sākas septiņos, kad visi ārsti un rezidenti sanāk vienā telpā un apspriež akūtās uzņemšanas nodaļas smagākos pacientu gadījumus. Pārrunā pacientu izmeklēšanas un terapijas plānu (ķirurģiska vai medikamentoza terapija) Šajā laikā notiek plašas diskusijas un teorētiska apspriede un zināšanu pārbaude attiecībā uz pacienta saslimšanu, kas tiek prezentēts. Pēc tam darbs turpinās jau operāciju zalē. Jā rezidenti operē, taču neviens netiek atstāts viens bez apmācīttiesiskā ārsta un pirms katras operācijas izstāsta teorētiski operācijas paredzamos etapus. Šoreiz jau atkal uzņēmu daudz jaunu zināšanu par ķirurģisko uretras striktūras terapiju, ieguvu iemaņas jaunas operācijas tehnikai, kas ir viena no jaunākajām. Līdz šim šādu operāciju varēja veikt divos etapos pie garas uretras brīvās daļas striktūras, bet tagad jau zinu kā atjaunot urīnizvadkanālu vienā etapā.

12.12.2019 devāmies ceļā uz citu pilsētu Purwokerto, Java Tengah. Ar mašīnu braucām desmit stundas. Ilgs un nogurdinošs brauciens, lai 13 un 14.12.2019 Purwokerto  slimnīcā R.S.U Prof. Morgano Saekarjo piedalītos uretras striktūras un hipospādijas ķirurģiskas terapijas mācību apmaiņas procesā, kur Dr. Paksi Satyagraha demonstrēja uretras plastikas dažādas ķirurģijas metodes un Perkutānas nefrolitotripsijas operācijas (PCNL). Paldies arī dr. Boyko hipospādijas pacientu operāciju demonstrācijām un teorētisko izklāstu. Protams, arī visiem citiem ārstiem, kas piedalījās šajā apmaiņas procesā paldies.

Pēc katras dienas pavadījām vakaru kopā jaukā, sirsnīgā atmosfērā, kurā valdīja smiekli, jautrība un prieks par padarīto darbiņu.Divas ilgas un nogurdinošas dienas, pedaloties operācijās, uzņemot aizvien vairāk ko jaunu. Otrās dienas vakarā uroloģijas nodaļas vadītājs mūs, aptuveni 40 cilvēkus, uzņēma savās mājās uz vakariņām. Tas man bija ļoti negaidīti. Vakaru pavadījām indonēziešu stilā ar gardu maltīti, sēdēšanu un ēšanu uz grīdas izklātiem paklājiem, klausoties pašu ārstu ģitārspēlē un dziedāšanā, kas radīja vēl brīnumaināku un sirsnīgāku atmosfēru, tādu vienkārši kopā būšanas sajūtu. Šī kopīguma sajūta bija tik aizkustinoša! Visi jutās brīvi un nesasprigti. Arī man bija sajūta, ka esmu viena no viņiem. Tas bija fantastiski!

Pēc divām garām dienām 15.12 devāmies atkal šo garo ceļu atpakaļ uz Malangu, bet tas nelikās tik garš, jo tiešām kompānija bija lieliska! Pa ceļam mūs ieveda vietējo iedzīvotāju kafejnīcā, kur bija milzum daudz cilvēku. ēdiens arī pavisam citādāks, daudz asāks un pikantāks, nekā pie mums. Izgaršoju visu!

Vēl vienu nedēļu pavadīju Malangas slimnīcā un pēdējā dienā svinīgi saņēmu sertifikātu no Uroloģijas nodaļas vadītāja Besut Daryanto  un urologa Paksi Satyagraha par iegūtajām zināšanām Malangas Saiful Anwar General Hospital apmacības procesā.

Pavadot kopā dienu no dienas, no rīta līdz vakaram ar Paksi un Luisu un citiem rezidentiem un ārstiem, tad arī Luis uzaicināja mūs uz Filipīnām uz slimnīcu, kur viņš strādā, lai parādītu kā viņi srādā un lai Paksi palīdz apgūt jaunas iemaņas uretras striktūras ķirurģijā arī Filipīnās. Un, protams, arī es viņus uzaicināju uz Latviju, lai atrod laiku, kad apcienot mani, lai arī es varu iepazīstināt ar mūsu ārstiem, lai palīdz iegūt kaut dažas iemaņas par uretras striktūras saslimšanas teorētisko un ķirurģisko pusi pie mums.

Paldies Paksi par manu uzņemšanu un rūpēm par mani šīs abas nedēļas, paldies par apmācīšanu manai tālākai attīstībai. Un pinīgi noteikti zinu, ka došos turp atkaļ. Tas bija fantastisks brauciens un esmu atpakaļ ar lielu bagāžu ar jaunām zināšanām. Nu tagad – uz priekšu!

Published inUncategorized

Comments are closed.