Skip to content

Varikocēle

Viss zināmais par varikocēli – pierādījums vai pieņēmums?

 Varikocēles masas kreisajā sēkliniekā

.varikocele1

Anatomiski normāls labais sēklinieks un sēklvads

varikocele 2

Varikocēles klasifikācija pēc lieluma.

Klīniska (palpējama)
1. pakāpe (liela) viegli redzama (redzama ar neapbruņotu aci), veicot inspekciju
2. pakāpe (vidēja) palpējama miera stāvoklī (neveicot Valsalvas manevru), neredzama
3. pakāpe (maza) palpējama tikai tad, ja tiek veikts Valsalvas manevrs, kuras laikā palielina intraabdominālo spiedienu, tādā veidā kavējot drenēšanos un palielinot varikocēles izmēru
Subklīniska (nav palpējama) vēnas lielākas par 3 mm ultrasonoskopiski, veicot Valsalvas manevru, redz doplerā refluksu

Spermas klīniskās pārbaudes svarīgākās īpašības un atbilstīgie raksturlielumi

Īpašība Raksturlielums
Ejakulāta tilpums 1,5-5,0 ml
Spermatozoīdu skaits 40-250 milj./ml
Spermatozoīdu kustīgums (kustīgo spermatozoīdu skaits):
vienu stundu pēc ejakulācijas 70% vai vairāk
trīs stundas pēc ejakulācijas 60% vai vairāk
Leikocītu skaits 0-2000/ml
pH 7,2-7,8
Fruktozes koncentrācija 150-600 mg/100

 

 

Ievads

Varikocēle ir sen pazīstama sēklinieku vēnu saslimšana. Plaši tiek pētīta varikocēles izcelsme, patofizioloģija, ietekme uz fertilitāti un ārstēšana. Vēl joprojām diskusijas turpinās arī par varikocelektomiju kā vīriešu infertilitātes ārstēšanas metodi.

Vai viss zināmais par varikocēli ir pieņēmumi, minējumi vai pierādījumi? Sarežģīts jautājums, jo pētījumus veic un analizē, balstoties uz reāliem atradumiem, taču tie nav pietiekami, jo diemžēl lielākā daļa ziņojumu nāk no samērā vāji kontrolētiem (pārbaudītiem) retrospektīviem pētījumiem. Lai iegūtu pārliecinošus rezultātus, būtu nepieciešams iesaistīt daudz plašāku pacientu loku, dažādus speciālistus un laborantus no dažādām valstīm, vadoties pēc stingri noteikta protokola, tādējādi, iegūstot daudz ticamākus statistiskos pierādījumus par etioloģiju, patofizioloģiju, saistību ar infertrilitāti un ārstēšanas efektivitāti.

Definīcija

Varikocēle ir sēklas saites un sēklinieka tīklveidīgā venozā pinuma dilatācija jeb sēklinieka varikozo vēnu paplašinājums, kas attīstās sekundāri sēklinieka vēnas vārstuļu nepietiekamības dēļ, izraisot asiņu retrogrādu plūsmu no kreisās nieres vēnas. [1] Varikocēle vizuāli atgādina vīnogu ķekaru. To var sataustīt, bet ielaistos gadījumos to var redzēt sēklinieka maisiņa labajā vai biežāk kreisajā pusē.  (1. attēls.)

Varikocēle ir ne tikai saslimšana, bet arī simptoms – ilgstoši persistējošs vai pēkšņi uzliesmojošs. To biežāk sastop gados vecākiem vīriešiem (>40 gadiem), ko novēro asinsvadu kompresijas dēļ no blakus esošām struktūrām (nieru audzējs, aizkuņģa dziedzera audzējs, citi vēdera dobuma un mazā iegurņa veidojumi un neoplastiski procesi) starp augšējo apzarņa vēnu un aortu. [23; 35; 36; 37]

Varikocēle var izraisīt agrīnus testikulārās funkcijas traucējumus. Pētījumi turpinās par varikocēles ietekmi uz spermas kvalitāti – samazināto spermatozoīdu daudzumu, vājo kustīgumu (motilitāti), spermatozoīdu izmainīto formu pārsvaru (morfoloģiju) un blīvumu (densitāti). [30]

Vēsture

XVI gadsimtā varikocēle bija viena no izplatītākajām klīniskajām problēmām. Ambruāzs Parē (1500-1590), renesanses laika slavenākais franču ķirurgs, aprakstījis ar varikocēli saistītas vaskulāras izmaiņas. XIX gadsimtā britu ķirurgs Barfīlds pirmais izteica domu, ka infertilitāte saistīta ar varikocēli, ko apraksta 1900. gadā. 1950. gados varikocēles pacientiem ar azoospermiju pēc varikocelektomijas novēroja fertilitātes atjaunošanos vai uzlabošanos, kas bija nozīmīgs pavērsiens infertilitātes terapijā. [30]

Izplatība

Varikocēli atrod 15-20% vīriešu populācijas, 35-40% vīriešu ar primāru infertilitāti, 75-81% vīriešu ar sekundāru infertilitāti, ko biežāk sastop gados vecākiem pacientiem (>40 gadiem), kas rodas v. testicularis kompresijas dēļ. Pusaudžiem varikocēles incidence ir aptuveni 15%, daudz retāk prepubertātes vecumā. [1-3; 5; 6; 8; 20]

Biežāk sastop kreisajā pusē – 85% (98% idiopātiska kreisajā pusē), labajā pusē 15%, bilaterālu varikocēli neatkarīgi no puses, kurā to atklāj, sastop 15-50%, bet izolētu labās puses varikocēli novēro reti. 35-40% vīriešu ar palpējamu varikocēli atklāj arī otras puses varikocēli, veicot parastu pārbaudi, un 80%, izmantojot neinvazīvās radioloģijas metodes. Vienas puses varikocēle laika gaitā var ietekmēt arī otras puses sēklinieku un radīt ar to saistītās izmaiņas. [1-3; 5; 8-16; 18; 20; 21; 28-34]

Daudz biežāk to diagnosticē vecuma grupā no 15 līdz 25 gadiem, retāk attīstās pēc 40 gadiem. [30-34]

Anatomija un fizioloģija

V.renalis un v.testicularis ir v.cava inferior viscerālās pietekas. V.renalis iznāk no nieres pa hilus renalis un zem taisna leņķa ieplūst v.cava inferior. V.renalis sinistra pa ceļam uzņem v.suprarenalis sinistra un v.testicularis sinistra. V.testicularis sākas no plexus venosus pampiniformis, kas aptver testis et epididimis. Plexus venosus pampiniformis ir vēnu tīklojums ap sēklas saiti, kas drenē asinis no sēkliniekiem, epididimis un vas deferens uz nierēm. Tīklveidīgais pinums funiculus spermaticus (sēklas saite ietver vas deferens, asinsvadus, nervus un limfātiskos vadiņus) sastāvā turpinās līdz canalis inguinalis iekšējai atverei. Tikai pie šīs atveres plexus venosus pampiniformis pāriet par v.testicularis. Labajā pusē v.testicularis zem šaura leņķa ieplūst v.cava inferior. Kreisajā pusē v.testicularis zem taisna leņķa ieplūst v.renalis sinistra.(34) (2.attēls.)

Sēklinieks – testis s. orchis s. didymis – galvenais vīrieša dzimumdziedzeris. Sēkliniekā nobriest spermatozoīdi, un tas izstrādā hormonus androgēnus. Viens no tiem – testosterons – producē intersticiālās sekrēcijas šūnas (garanulocīti jeb Leidiga šūnas – veic endokrīno funkciju) sēkliniekos luteinizētājhormona (LH) jeb intersticiālās šūnas stimulējošā hormona kontrolē, kā arī nelielā daudzumā virsnieres. Tas nepieciešams optimālai spermatoģenēzei, veicina spermas producēšanu, stimulē spermatozoīdu rašanos, sekmē vīrieša primāro un sekundāro dzimumpazīmju attīstību, inhibē LH sekrēciju. Leidiga šūnas lokalizējas irdenajos saistaudos starp izlocītajiem sēklas kanāliņiem, grupējas ap asins kapilāriem. Testosterona veidošanos kontrolē hipofīzes gonadotropā funkcija.

Lai veidotos spermatozoīdi, ir nepieciešams LH, FSH un testosterons. FSH stimulē Sertolī šūnu sekretoro aktivitāti. Hormons piesaistās pie atbilstīgā receptora, un šūnas sintezē androgēnus, kas veicina spermatoģenēzi. LH pastiprina spermatoģenēzi, veicinot testosterona līmeņa paaugstināšanos testis līmenī. [1; 12; 38]

FSH producē adenohipofīze (hipotalāma kontrolē), veicina testosterona producēšanu, palīdz nobriest spermijiem. [38]

Anatomiskās atšķirības

Liela nozīme ir anatomiskām atšķirībām starp labo un kreiso pusi, tāpēc kreisās puses varikocēli sastop daudz biežāk.

  • Venozais reflukss un vārstuļu nepietiekamība izraisa asins retrogrādu plūsmu testicularis sinistra ieplūšanas vietā v. renalis sinistra un izraisa plexus venosus pampiniformis vēnu sekundāru dilatāciju. Augšupejošo asins plūsmu no vēnām nodrošina mazs vārstulītis, kas aizkavē vai novērš asins atpakaļplūsmu. Biežāk novēro kreisajā pusē [2; 5; 29; 30; 31; 32];
  • plats leņķis testikularis sin. ieplūšanas vietā v. renalis sin [34];
  • testicularis sinistra ir 8-10 cm garāka par v. testicularis dextra, kas ir ticams iemesls palielinātam hidrostatiskam spiedienam, kam virzoties uz leju pa vēnām uz skrotum plexus venosus pampiniformis veidojas vēnu dilatācija un raksturīgie vēnu izlocījumi un paplašinājumi [32];
  • palielinātais spiediens renalis sinistra, kas radies kompresijas dēļ no blakus struktūrām starp v. mesenterica superior un aortu, veidojot retrogrādu plūsmu uz plexus venosus pampiniformis. Šo fenomenu sauc par “riekstu knaibļu efektu” (“nutcracker effect”). [23; 32; 30; 36] Radiologi novēro relatīvu v. renalis sinistra proksimālu pietūkumu, kas veicina parciālu (daļēju) distālu obstrukciju un apgrūtinātu atpakaļplūsmu no sēkliniekiem. [20]

Patofizioloģija

Jau daudzus gadu desmitus uzskata, ka varikocēle ir viens no galvenajiem vīriešu infertilitātes, testikulāras atrofijas un skrotālu sāpju cēloņiem, kas kaitīgi ietekmē testikulāro funkciju, asins apgādi, spermatoģenēzi un steroidoģenēzi, kā arī spermatozoīdu struktūru, funkcijas un sekrēciju, izraisot progresējošu sēklinieku bojājumu. Literatūrā apraksta vairākas iespējamās teorijas. [8; 29; 31]

Ir vairāki varikocēles patofizioloģijas teorijas postulāti.

  • Paaugstināta infratestikulārā (infraskrotālā) temperatūra. Ārpus vēdera dobuma sēklinieki atrodas par 2-3°C vēsākā temperatūrā, arī sēklinieku venozais pinums veic atdzesēšanas funkciju, kam ir liela nozīme, lai sēklinieki un līdz ar to spermatozoīdi varētu normāli attīstīties un funkcionēt. [39; 40]
  • Neatbilstība starp hipotalāma-pituitāro-gonadālo asi. Renālo (nieru) un adrenālo (virsnieru) metabolītu (prostoglandīns E, F, F2 alfa-antispermatogēna darbība, adrenomedullīns, serotonīns) reflukss caur renalis uz v. testicularis, toksiski ietekmē testikulāro funkciju. [27; 37]
  • Venozas stāzes izraisīta hipoksija sēklinieka maisiņā palielina metaboliski kaitīgo vielu daudzumu un samazina skābekļa un citu nepieciešamo barības vielu izmantošanu un pieejamību spermatoģenēzes procesam. [31-33; 36; 37]
  • Samazināta testosterona produkcija un palielināts estrogēnu līmenis. [16] Ilgstoši neārstēta liela varikocēle var samazināt spermatozoīdu un testosterona produkciju. [31; 32; 34]
  • renalis palielinātais venozais spiediens. [20; 36; 37]
  • Bagātīga kolaterālā asinsrite. [6; 36]
  • Ģenētiski faktori – Yq mikrodelēcijas. Jaunākajā literatūrā rakstīts, ka dažos gadījumos pacientiem ar varikocēli, kam novēro azoospermiju, iespējamais cēlonis ir Yq mikrodelēcija, kas norāda uz neatgriezenisku testikulāru bojājumu, neatgriezenisku spermatoģenēzes atjaunošanos pat pēc varikocelektomijas. [11; 16; 31; 22]
  • Apoptozes un to regulējošo proteīnu, melatonīna un antioksidantu loma varikocēles attīstībā. Testikulāro aizmetņu (germinatīvo) šūnu nāvi novēro pacientiem ar varikocēli, ko nosaka apoptoze – ģenētiski iekodēts pašu šūnu iznīcinošs process. Paaugstināta testikulārā temperatūra var būt apoptozi veicinošs faktors un tādējādi viens no šūnu nāves iemesliem. Antioksidanti (piem., acetilcisteīns) inhibē šūnu nāvi. Melatonīns ir hidrofils un lipofils, viegli šķērso sēklinieka asinsvadu barjeru. Sasniedzot noteiktu līmeni, tas tieši inducē antioksidantu aktivitāti un palielinātu antioksidantu enzīmu līmeni. To atzīst par daudz spēcīgāku antioksidantu nekā visiem zināmo E vitamīnu. Lai arī apoptozes inducēta varikocēle vēl pagaidām ir netiešs pierādījums, kas pētīts uz žurkām, bet visai ticams patofizioloģijas iespējamais cēlonis. Iespējams, nākotnē antioksidantus varēs izmantot varikocēles izraisītu testikulāru bojājumu profilaksei un ārstēšanai. [16; 26]
  • Palielināts brīvo skābekļa radikāļu (Reactive oxigen species) daudzums reproduktīvajā sistēmā un/vai pazemināta sēklas šķidruma kopējā antioksidatīvā spēja (Total antioxidative capacity). Paaugstināts ROS līmenis spermā gan ir tikai sindroms, kam var būt ļoti dažādi iemesli: infekcijas un ar to saistītā leikocitospermija, prostatīts, vezikulīts, epididimīts; varikocēle; paaugstināts patoloģisku spermatozoīdu daudzums; smēķēšana un citi iemesli. Pēdējā laika pētījumi norāda uz vides, ūdens un uztura piesārņojuma ar tā saucamajiem ksenobiotiķiem negatīvo efektu uz reproduktīvo veselību. [40] Varikocelektomija varētu reducēt šo oksidatīvo stresu un atjaunot vai uzlabot spermas parametrus, taču efektivitāti var arī nenovērot visos gadījumos. [13; 16-18; 22; 25; 26; 37; 39; 40] Lai reducētu ROS līmeni sēklas plazmā, ir pētījumi par kombinētas antioksidantu terapijas efektivitāti (vitamīns A, C, E, N-acetil-cisteīns, sfinogosīna-1-fosfāts, pentoksifilīns). [13; 17]
  • Augsts ķermeņa masas indekss, kas izraisa renalis sinistra kompresiju starp a. mesenterica superior un aortu. Ķermeņa masas indeksu aprēķina: svars /augums (kg/m2). ĶMI < 25kg/m2 tiek uzskatīts par normālu. Reducējot ĶMI, iespējams samazināt kompresiju, izraisot labāku drenāžu no v. testicularis sinistra, tādejādi mazinot varikocēles formēšanās varbūtību korpulentiem vīriešiem. [36]

Turklāt cigarešu dūmi kā papildfaktors vēl vairāk ietekmē varikocēles attīstību nekā katrs faktors atsevišķi. [32; 33]

Izmeklēšanas un ārstēšanas indikācijas

  • Atklāta klīniska varikocēle, kas saistās ar izmainītiem spermas parametriem;
  • liela varikocēle;
  • bilaterāla varikocēle;
  • azoospermija, smaga oligospermija;
  • testikulāra atrofija (>20%), hipotrofija;
  • maza varikocēle ar testikulāru hipotrofiju;
  • sēklinieku asimetrija;
  • testikulāras sāpes vai diskomforts;
  • infertilitāte ar fizikāli apstiprinātu varikocēli (diskutē);
  • atkārtoti izmainītas spermas analīzes;
  • nozīmīga atšķirība starp abu sēklinieku izmēriem;
  • persistenta varikocēle pēc operatīvas liģēšanas, antegrādas vai retrogrādas terapijas. [1; 5; 30-34]

Atrofijas trūkuma gadījumā indikācijas varikocelektomijai ir relatīvas un diskutējamas. Jaunam vīrietim ar varikocēli, bet normālu ipsilaterālu skrotālu tilpumu vajadzētu piedāvāt monitoringu, veicot ikgadēju testikulārā tilpuma mērīšanu (izmantojot Prādera orhidometru) un spermas analīžu novērošanu vai abus divus. [31; 40]

Diagnoze

Sūdzības

Dažkārt varikocēle attīstās lēni, ir asimptomātiska un nerada nekādus simptomus. Sūdzības parasti ir par skrotālām velkošām, smeldzošām, pulsējošām vai trulām sāpēm, pietūkuma, smaguma sajūtu un diskomfortu.

Sēklinieku atrofija (tilpums <20 ml, garums <4 cm) progresē līdz ar gadiem, parādās sūdzības par ilgstošu neauglības periodu, dodas pie speciālista, lai noskaidrotu iespējamos infertilitātes iemeslus. [1; 30; 36]

Varikocēli svarīgi atklāt jau pusaudžu vecumā, veikt agrīnu diagnostiku un varikocēles terapiju. Tā kā iegūt sēklas paraugus no pusaudžiem bieži vien nav viegli un dažkārt ir pat neiespējami, tas apgrūtina turpmāko izmeklēšanu un ārstēšanu. [31]

Fizikālā izmeklēšana

Rūpīga fizikālā izmeklēšana ir pirmā metode varikocēles diagnostikā (1.-3. pakāpe, 1. tabula). To veic, pacientam atrodoties stāvus pozīcijā, siltā istabā, veicinot skrotum m. dartos relaksāciju, lai precīzāk novērtētu varikocēli. Sēklas saiti palpē labajā un kreisajā pusē, pacientam veicot Valsalvas manevru (sasprindzina vēderu, it kā atveidotu spiešanos pie apgrūtinātas vēdera izejas), tādējādi paaugstinās intraabdominālais venozais spiediens un palielinās vēnu dilatācija. [1; 3; 8; 9; 20; 22; 32; 34] Palpatori varikocēle ir nesāpīga, jūtamas savītas masas gar sēklas saiti, ko literatūrā apraksta kā “maisu ar tārpiem”. [32] Masas var neizpalpēt, īpaši, ja tās novietotas vairāk uz mugurpusi vai varikocēle ir maza izmēra. Varikocēles pusē sēklinieks var būt un var nebūt mazāks salīdzinājumā ar otru pusi. [32]

Varikocēle nozīmīgi samazinās, pacientam ieņemot guļus pozīciju. Ja tā nemazinās, paliek izvelvēta un labi redzama, tas var liecināt par testikulārās venozās noplūdes mehānisku obstrukciju, kam par iemeslu var būt retroperitoneāli veidojumi (sarkoma, limfoma, renāls tumors ar venozu trombozi u. c.). Tālākai izmeklēšanai būtu nepieciešama abdominālā US un CT precīzākai diagnozes uzstādīšanai. [9; 30-32]

Papildu izmeklēšanas metodes

Ultrasonoskopija

Vairākumā gadījumu varikocēli atklāj nejauši, aptuveni 15% no populācijas vīriešiem, veicot skrotālu ultrasonoskopiju citu indikāciju dēļ. Plexus venosus pampiniformis mazo asinsvadu normālais diametrs ir diapazonā no 0,5 līdz 1,5 mm. Ja vēnas diametrs ir lielāks par 3,5 mm, varikocēli var noteikt fizikālās izmeklēšanas laikā. Ja diametrs ir mazāks par 2,7 mm, varikocēle parasti nav palpējama un tiek uzskatīta par subklīnisku. Plexus venosus pampiniformis asinsvadu dilatācija vairāk par 2-3 mm liecina par varikocēles veidošanos. [3] Ultrasonoskopijas laikā, lai precīzāk noteiktu vēnu retrogrādu asins plūsmu, pacients tiek pakļauts provokatīvam pārbaudījumam: veic Valsalvas manevru, atrodoties stāvus pozīcijā. [1; 3; 8; 9; 25; 36]

Doplerultrasonogrāfija

Lai gan varikocēles diagnostikā palīdz virkne izmeklējumu, kā ultrasonoskopija, datortomogrāfija, magnētiskā rezonanse, venogrāfija, radionukleīdā angiogrāfija, termogrāfija, tomēr pašreiz vispāratzīta ir doplerultrasonogrāfija (mēra asins plūsmas ātrumu asinsvados, mainītu plūsmas virzienu utt.) To neizmanto kā rutīnas izmeklēšanas metodi pie varikocēles, bet kā lielisku papildinājumu precīzai diagnozes uzstādīšanai apšaubāmos un neskaidros gadījumos, ja parastā ultrasonoskopija un fizikālā izmeklēšana nesniedz pārliecinošu diagnozes apstiprinājumu, kā arī gadījumos, kad sēklinieku fizikāla izmeklēšana ir neiespējama vai apgrūtināta, piem., korpulentiem pacientiem. [1; 3; 5; 8; 9; 17; 20; 23; 25; 30; 31]

Nepieciešamība diagnosticēt un ārstēt subklīnisku varikocēli ir diskutējams un strīdīgs jautājums, savukārt ārstēšana tiek indicēta, ja ir diagnosticēta maza palpējama vai subklīniska labās puses varikocēle, kas ir saistīta ar kreisās puses plašu varikozi vai sēklinieka atrofiju. [32]

Diferenciālā diagnostika

Ingvināla trūce (hernia ingvinalis);

hidrocēle (saites, skrotāla);

omentāla trūce (hernia omentalis);

epididimāla cista (spermatocēle);

sēklinieka tumors. [36]

Ārstēšana

  • Minimāli invazīvas ārstēšanas metodes:
    • laparoskopiska varikocelektomija (LV),
    • antegrāda skrotāla skleroterapija (ASS),
    • retrogrāda embolizācija (RE);
  • balona emboloterapija (ballon embolotherapy);
  • ķirurģiska varikocelektomija (vispārējā anestēzijā, lokālā anestēzijā, izmantojot reģionāloblokādi;
  • mikroķirurģiska varikocelektomija.

Literatūrā apraksta mazāku spermatozoīdu vidējās densitātes uzlabošanos pēc varikocelektomijas ar vai bez morfoloģiskām un spermatozoīdu motilitātes izmaiņām vai pieauguma vīriešiem ar lielu varikocēli nekā vīriešiem ar mazu varikocēli, kam novēro relatīvi lielāku spermas kvalitātes uzlabošanos un lielāku vidējās densitātes uzlabošanos.

Lai gan 65% pacientu novēro spermas kvalitātes uzlabošanos pēc varikocelektomijas, kas ir proporcionāla varikocēles lielumam, taču arī tas ir diskutējams jautājums un līdz galam nav izpētīts. [32]

Varikocēle un infertilitāte

Varikocēle ir viens no infertilitātes, testikulāras disfunkcijas un progresējošas spermas kvalitātes mazināšanās galvenajiem iemesliem. [8] Pēc varikocelektomijas ir novērota infertilitātes saglabāšanās, nenovērojot uzlabojumu, tāpat kā novēro pārliecinoši uzlabotus fertilitātes rādītājus. [8; 21; 22; 30]

Svarīgi ir atcerēties, ka ir arī citi infertilitātes iemesli, kas ar varikocēli nav saistīti:

  • infekcijas,
  • iedzimtības faktori,
  • hormonālās slimības,
  • kriptorhisms,
  • alkohols,
  • smēķēšana,
  • narkotikas,
  • kafijas pārlieku bieža lietošana samazina spermatozoīdu kustīgumu,
  • radiācija,
  • rentgenstari,
  • šķietamā jeb relatīvā neauglība – sievietes organisms ir sensibilizēts pret attiecīgā partnera spermatozoīdiem,
  • seksuālie traucējumi (retrogrādā ejakulācija, muguras smadzeņu traumas

mazināts spermatozoīdu daudzums ejakulātā (oligozoospermija) vai arī to pilnīgs trūkums (azoospermija – spermatozoīdi nenonāk līdz ejakulātam sēklas vadu obstrukcijas dēļ, kura var būt gan iedzimta, gan iegūta), kas var būt saistīts ar sēklinieku un priekšdziedzera darbības traucējumiem (īstā azoospermija) vai sēklas izvadceļu nosprostojumu (neīstā jeb obturācijas azoospermija)u.c.

Mūsdienās ir daudzas un efektīvas mazinvazīvas infertilitātes ārstēšanas iespējas:

  • intrauterīna inseminācija (vīrieša spermas inseminācija – SI),
  • mākslīgā apaugļošana (fertilizācija in vitro – IFV),
  • intracitoplazmatiskā spermatozoīda injekcija oocītā (ICSI),
  • mikroķirurģiska epididimāla spermas aspirācija (MESA),
  • testikulāra biopsija jeb spermas ekstrakcija (TESE). [4; 8; 10; 11; 21; 40]

Pēdējā laikā pēta akupunktūras ietekmi uz spermas kvalitāti, un pilnīgi iespējams, ka daudzos gadījumos arī šo procedūru varēs izmantot fertilitātes uzlabošanai. [21]

Reproduktīvās medicīnas modernās ārstēšanas metodes izvēle vairs nepieļauj klīniskos andrologus būt nevērīgiem, bet gan ļauj būt rūpīgākiem, veicot androloģiskos izmeklējumus un izvēloties pareizāko terapijas metodi. [4; 8; 10; 11; 32]

Kopsavilkums.

Vēnu saslimšana ir sen pazīstama ne tikai kāju, bet arī sēklinieku vēnās, jo abos gadījumos ir saistīta ar vēnu vārstuļi insuficienci. Patofizioloģija ir multifaktoriāla, tomēr galvenais patofizioloģiskais mehānisms ir temperatūras palielināšanās, kas pasliktina skrotālo termoregulāciju un pastiprina spermatoģenēzes šūnu apoptozi sēkliniekos. Varikocēles diagnostikā izmanto gan fizikālo, gan papildus izmeklēšanas metodes – ultratrasososkopiju un krāsu attēldiagnostisku doplerultrasonoskopiju. Komplikāciju (hidrocēle, recidīvs, testikulārās artērijas bojājums u.c.) incidence strauji samazinās, attīstot un ieviešot praksē jaunas un efektīvas mazinvazīvas ārstēšanas metodes. Nākotnē liela perspektīva ir mikroķirurģiskai varikocelektomijai.

Operēt vai neoperēt? Tik daudz ir zināms par šo saslimšanu, taču vēl joprojām nav vienota viedokļa, kāda būtu pareizā ārstēšanas taktika, diagnosticējot varikocēli, lai novērstu iespējamo infertilitātes attīstību, tāpēc katrs speciālists vadās pēc personiskās pieredzes, uzskatiem, iegūtās informācijas no dažādiem literatūras avotiem un pētījumu rezultātiem.

Published inUncategorized

Comments are closed.